Draudzība, kas turpinās mūžam

Daiga Čirkste, Mājas Viesis, piektdiena, 2006. gada 17. februāris

Kad Īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Ainars Latkovskis stāsta, ka viņa vecāki šobrīd veselības uzlabošanas nolūkos atrodas rehabilitācijas centrā "Līgatne", nospriežu, laikam nav īstais brīdis pieteikties viesos. Ministrs gan tā nedomā. - Brauciet droši, vecāki par to tikai priecāsies. Tētim gan pēc slimošanas runa vairs nav tik raita, toties mamma ir liela stāstītāja, - iedrošina Ainars.

Ritu un Jāni Latkovskus sastopu rehabilitācijas centrā pie avīžu kioska, kur viņi tikko iegādājušies "Latvijas Avīzi". Saku, žēl, ka jums jau ir avīze, es arī atvedu šīs dienas numuru. - Nekas, tagad mums  katram būs sava, citādi mēs  to dalām pa lappusēm un lasām, - mierina Rita.

Viņa gan jokojot teic, ka man raksts jasāk ar vārdiem "esam ieradušies nelaikā", jo Rita nav paņēmusi no mājam līdzi lūpukrāsu.

- Vai, kāda es izskatīšos bildē! Labāk ievietojiet žurnālā manas jaunības laika fotogrāfijas. Tad man bija garas, biezas bizes pāri visai mugurai. Draudzenes teica - tev jau puiši skrien pakaļ skaisto matu dēļ. Domāju, pierādīšu, ka tā  nav, un nogriezu matus īsus. Rudenī nogriezu, bet pavasarī jau atkal tie bija atauguši gari.

Matus bizē nēsāju līdz pat 38 gadiem. Kad piedzima jaunākais dēls Artis, tad gan šķīros no garajām pīnēm, - stāsta Rita.

Apvaicājos, ko viņi atstājuši mājās saimniekot, ja abi atrodas Līgatnē?

- Mums mājās Krimuldā palika dūšīgs saimnieks, meitas Solvitas dēls Reinis. Mazdēliņam ir četrpadsmit gadu, un vinš ir ļoti saprātīgs puisis. Reinim var pilnībā uzticēties, zinām, lopiņi būs apkopti, mājas atstātas drošās rokās. Reinis pie mums dzīvo jau kopš sešu gadu vecuma, kad Solvita aizbrauca strādāt uz Angliju. Meita savulaik beidza Liepājas Pedagoģisko institūtu, pēc tam universitātē absolvēja Svešvalodu fakultāti. Pirms astoņiem gadiem Solvita izlēma braukt uz Angliju, strādāt dārzniecībā pie rozēm, jo ar skolotājas aldziņu nevarēja lāgā izdzīvot. Ar Reiņa tēvu tad jau viņi bija šķīrušies. Tagad Solvita Anglijā dzīvo kopā ar draugu, raujas trijos darbos, lai varētu arī mums materiāli palīdzēt. Vīram par zālem mēnesī jātērē 84 lati. Bez meitas palīdzības mums būtu grūti iztikt. Viņa jau bieži ar savu angļu draugu mūs apciemo. Šomēnes arī gaidām ciemos. Reinis gan nevēlas braukt uz Angliju dzīvot, un mēs jau visi ļoti ceram, ka Solvita kādreiz atgriezīsies Latvijā, - stāsta Rita.

Pie durvīm pieklauvē rehabilitācijas centra medmāsiņa un aicina Jāni uz masāžu. Ritai arī būtu jādodas uz ārstniecisko vingrošanu, taču viņa nolemj izlaist šo reizi, citādi mums nāktos pusstundu gaidīt.

- Šeit Līgatnē ir ļoti jauks medicīniskais personāls, visi tik laipni, tiešām prieks te uzturēties, - savu patiku pauž Rita.

Viņa pasmejas, ka tagad abi ar vīru esot veci, greizi, nepareizi, un laikam grūti iedomāties, ka savulaik abi bijuši sprauni, stalti un sportiski. Ritas dabā gan nav gausties par zudušo laiku, vienīgais, ko viņa vēlas, - lai atgrieztos veselība, jo vēl taču gribas padzīvoties kopā ar mazbērniem.

- Mani nomoka visādas kaulu vainas, bet Jānim pagājušais gads bija pavisam smags. Vispirms piemeklēja infarkts, tad insults, un visbeidzot sirds operācija, - uzskaita Rita.

Kad Jānis atgriežas no ārstnieciskajām procedūrām, Rita viņam mīļi saka: - Nāc, zīlīt, apsēdies.

Nākamgad viņi svinēs kopdzīves četrdesmito gadu. Paņemu rokās Jāņa jaunības dienu fotogrāfiju, kuru viņš 1965. gadā dāvājis Ritai, un otrā pusē izlasu vārdus, kurus tagad atļaujos citēt: "Īstai draudzībai ir tikai sākums, gala tai nav. Tā turpinās mūžam." Cik romantiski, nodomāju. Tagad jau laikam mīlētāji vairs neapmainas fotogrāfijam un tik skaistus vārdus arī neraksta.

Rita ar Jāni satikās Valmieras stadionā, kur abi spēlēja volejbolu. Jāņa dēļ Rita arī kluva par valmierieti.

- Mana dzimtā puse ir Rēzeknes rajona Dricānu pagasts. Mātei bijām seši bērni, tēvs agri mira, tālab dzīvojām visai trūcīgi. Vidusskolā mācoties, skolotāja teica - tev gudra galva, mācies par skolotāju. Taču tajā vasarā, kad vajadzēja kārtot iestājpārbaudījumus Daugavpils pedagoģiskajā institūtā, mamma nelaimīgā kārtā sapinās govs ķēdē un lauza kāju. Sapni par skološanos noliku maliņā, jo bija jāpalīdz saimniecībā. Nāca 1. septembris, un prāts man kļuva nemierīgs. Domāju, nevaru taču veselu gadu dzīvot mājās, kaut kur jāmācās. Draudzene nolēma braukt uz Valmieru, mācīties profesionāli tehniskajā skolā, kur sagatavo darbiniekus stikla šķiedras rūpnīcai. Es arī nolēmu kļūt par Valmieras meiteni un devos viņai līdzi. Skolas direktore, kura pieņēma dokumentus, uzmeta skatienu manām krāšņajām bizēm un teica - tev ar tik skaistiem matiem nevajadzētu strādāt stikla šķiedras uzņēmumā, jo var noiet mati. Viņa man ieteica mācīties 28. profesionāli tehniskajā skolā, ko beidzot kļūst par speciālistu darbam gaļas kombinātā. Es piekritu un, lauku meitene būdama, izvēlējos kļūt par gaļas kombināta lopu pieņēmēju.

Skolas gadi izvērsās jautri - spēlēju teātrī, dziedāu korī, spēlēju volejbolu. Jānis, kurš tolaik strādāja Valmieras ugunsdzēšanas aparātu rūpnīcā, arī gāja uz stadionu spēlēt volejbolu un tur bija mani nolūkojis. Taču es to vel nezināju. Reiz aizgāju uz balli, un mani visu vakaru nāca lūgt viens skaists puisis. Bet man nepatika, ka viņš tik uzmācīgs, un es baidījos no skaistiem vīriešiem. Nolēmu doties uz mājām, un te pēkšņi viens puisis panāk mani un saka - meitenīt, es tevi pavadīšu līdz kopmītnēm. Tas bija Jānis, un tā mēs sākām draudzēties. Kad pabeidzu skolu, mani norīkoja darbā uz Daugavpils gaļas kombinātu. Nezin kāpēc nolēmu Jānim neteikt, ka aizbraucu. Domāju, ja viņš mani patiesi mīl, tad atradīs pats. Nepagāja ne pusgads, ka Jānis bija klāt. Ierosināju viņam - nu tad paliec pie manis Daugavpilī, gaļas kombināts sola piešķirt dzīvokli. Bet Jānis teica - nē, labāk braucam uz latvisko Valmieru. Tā viņš mani aizveda atpakaļ, un mēs 1967. gadā apprecējāmies. Es sāku strādāt Rencēnu astoņgadīgajā skolā par pionieru vadītāju. Man ļoti patika šis darbs, direktore grasījās mani sūtīt uz vissavienības pionieru nometni 'Arteks' praksē, taču es paliku stāvoklī ar mūsu pirmdzimto dēlu Ainaru. Dēlam bija tikai gads un divi mēneši, kad pasaulē nāca meita Solvita. Vienā ziņā ļoti labi, ka bērniem tik maza vecuma starpība, jo viņi abi kopā izauga. Kad Ainars sāka iet skolā, arī māsa taisījās viņam līdzi. Tā nu sanāca, ka abi mācījās vienā klasē.

Rita uzskata, ka sevi var dēvēt par laimīgu māti. Viņa ikreiz ar prieku gājusi uz vecāku sapulcēm jo skolotāji allaž cildinājuši viņas bērnus.

- Man nav paveicies ar labu veselību, bet ar bērniem gan. Viņus uztveru kā Dieva dāvanu. Atceros, ka skolotājs reiz teica - no Ainara dienās iznāks lietaskoks. Kad Skolotāju dienā skolēni ieņēma pedagogu vietas, Ainars tika iecelts par skolas direktoru, - atceras Rita.

Viņa gan bērnu audzināšanu nepieskaita saviem nopelniem. Tas vairāk esot mammas un īpaši māsas Vandas "kontā", jo Rita alllaž bija iejūgusies darbos. Bērni vēl bija pavisam mazi, kad viņa sāka strādāt Valmieras gaļas kombinātā par lopu pieņēmēju. Savukārt Jāņa darba vieta bija sovhozā “Valmiera” par garāžu priekšnieku. Sovhozs piešķīra Latkovskiem pusi lauku mājas Kalnzvirgzdos, un tajās vieta atradās arī Ritas mammai un māsai.

- Varēju doties uz darbu ar mierīgu sirdi, jo bērnus pieskatīja mamma un māsa. Māsa Vanda jau kopš bērnības bija invalīde, dzīvi vadīja, sēžot ratiņkrēslā, taču viņa izcēlās ar īpašu gaišumu. Ainariņš Vandu mīlēja kā otru mammu, jo viņa bija dēla krustmāte. Lai arī rociņas bija sagriezušās, viņa darināja smalkus rokdarbus. Šīs baltās tamborētās zeķītes, kas man tagad kājas, arī ir Vandas roku darbs. Pirms diviem gadiem māsa nomira. Bet es domāju, tā labestība, mīļums, kas ir manos bērnos, noteikti nācis mantojumā no Vandas, - spriež Rita.

Ieminos, ka Rita savukārt noteikti bijusi galvenā ģimenes barotāja. Tajos laikos taču gaļas produktus veikalos nevarēja dabūt, bet kombināta darbiniekus noteikti bez gaļas neatstāja.

- Ja bija kāda liela jubileja, direktoram rakstīja iesniegumu un tad varēja iegādāties noteiktu daudzumu gaļas kūpinājumu. Taču ikdienā kioskā varēja nopirkt vien kauliņus un subproduktus.

Ritai diendienā nācās saskarties ar dzīvajiem lopiņiem. Viņa pieņēma cūkas, buļļus, trušus, putnus, kas tika atvesti gaļas kombinātam.

- Reiz Zilākalna Marta atveda mums divas lielas, skaistas govis. Kad lopiņus nosvēru, izrādījās, abas govis ir pilnīgi vienādā svarā. Domāju, nevar būt, laikam tas ir acu apmāns, jo zināju, ka Martai piemīt neparastas spējas. Palūdzu kolēģei, lai viņa pārsver vēlreiz. Svari atkal rādīja vienādus ciparus. Atceros, Marta bija ļoti laipna, stāstīja, ka savas gotiņas ganībās nekad nepiesienot, ļaujot tām brīvi staigāt.

Agrāk vai vēlāk cilvēki mēdz nonākt pie domas par savas mājas celšanu. Latkovski arī nolēma, ka cels Valmiermuižā māju. Līdz pilnīgai gatavībai tā nenonāca, taču, pateicoties šai iecerei, pasaulē nāca jaunākais dēls Artis. Tas notika 1985. gadā. Tagad mazais dēls mācas Latvijas Universitātē, lai kļūtu par vides speciālistu.

- Kad cēlām savu divstāvu māju, Jānis ieminējas - Ritiņ, ko mēs divi vien tik lielā mājā sadarīsim. Bērni jau lieli, drīz aizies savā dzīvē. Esmu dzirdējis, ka citi iegādājas lielus suņus, kas piepilda tukšumu, bet mēs labāk varētu padomāt par vēl vienu bērniņu. Es ilgi domāju, jo man jau bija 38 gadi, taču beigās izlēmu - kāpēc ne? Kad Ainars un Solvita bija pusaudžu vecumā, es viņiem ik pa laikam teicu - pagaidiet tikai, kad piedzims māsiņa vai brālītis, nevarēsiet vairs tā skraidīt apkārt, būs jāauklē mazais. Kad es patiesi paliku stāvoklī un pateicu Ainaram, ka gaidāms ģimenes pieaugums, vinš atteica - mamma, es tev vairs neticu, tu jau piecpadsmit gadus to soli.

Lai tiktu pie savas mājas, Rita ar Jāni spēkus nežēloja. Lielās platībās stādīja jaunos kartupeļus, pēc tam pievērsās dāliju audzēšanai, jo par dāliju gumiem varēja dabūt labu naudu. Grieztos ziedus brauca pārdot uz Pleskavu un toreizējo Ļeņingradu. Tāpat tika turēti lopi.

- Tolaik dzīve griezās kā karuselī. Lopi jāapkopj, dārzs jāravē, algotais darbs jāstrādā. Tad sākās juku laiki, puķu bizness vairs negāja, citu biznesu nemācējām iesākt, un tā arī māja palika nepabeigta. Iekšdarbu veikšanai vairs nebija naudas. Ieminējāmies, varbūt Ainars, kurš tolaik jau bija precējies ar Santu, vēlas nākt dzīvot uz Valmieru un pabeigt celt māju. Taču Ainaru dzīve Valmierā nevilināja. Viņš ar sievu apmetās uz dzīvi Siguldā. Reiz dēls ieminējās - tev patīk lauki, un es Krimuldas pagastā esmu atradis jauku mājiņu, kuru saimnieki grasās pārdot. Aizbraucām apskatīt, un man iepatikās tā vieta, visapkārt plašums. 1999. gadā pārdevām savu nepabeigto jaunbūvi un iegādājāmies māju Krimuldā.

Mazliet sirds sāpēja, ka savu divstāvu māju kopā ar saimniecības ēku nācas pārdot par 12 tūkstošiem latu, jo tolaik vairāk nevarēja dabūt. Savukārt Krimuldas māja bija simtgadīga, sienas izpuvušas, nācas kapitāli remontēt. Kūtiņa arī maza, knapi pietika vietas mūsu piecām govīm. Tagad gan palikušas tikai divas. Bērni jau saka - kāpēc tev tās jatur? Manuprāt, dzīvei laukos pazud saturs, ja nav lopiņu. Vēl mums ir divdesmit vistas, kas izkaša tīru pagalmu no tārpiem un glieme˛iem. Mēs jau ar Jāni vairs neesam nekādi dižie siena gādātāji. Šīs rūpes uzņēmušies Ainars, Artis un Reinis.

Man acu priekšā tas skats, kā vasarā Ainars ar vienu roku kaplē dārzu, bet otrā tur mobilo tālruni, kas nemitīgi zvana. Nezinu, kā tik vienkāršs puisis ka Ainarinš spēj iejusties ministra ādā. Ainars ir ļoti ģimenisks. Kā vinš mīl bērnus! Aleksandra mācas 2. klasē, Roberts iet bērnudārzā, bet mazajam Haraldam ir tikai divi mēneši. Ar vedeklu arī man palaimējies, Ainaram ir ļoti jauka sieva. Savukārt Artis pērnuvasar mēnesi nostrādāja Anglijā, pelnot naudu studijām. Solvita viņam bija sarunājusi dārznieka vietu pie saimniekiem. Viņi brīnījās, ka Artim izdodas tik veikli tikt galā ar daudzgadīgo puķu pārstādīšanu, bet Artis jau no mazotnes radis strādāt dārzā.

Klausoties Ritas stāstījuma, nodomāju, viņa visu dzīvi pavadījusi, daudz un smagi strādājot, veselība arī tādēļ ir cietusi, vai tagad Ritai nešķiet, ka patiesībā vajadzēja sevi vairāk pa˛ēlot, vai tas bija tā vērts?

- Ar visu drausmīgo darbu nekādā bagātībā neesam iedzīvojušies. Taču nesaku, ka tādēļ jūtos nelaimīga. To bagātību redzu savos bērnos, kas mums izauguši mīļi un labi, - atbild Rita.